Kauns un kailums man ir tas pats, tas ir saistīts. Kailums izsauc kaunu. Tas ir trauslums. Man vienreiz teica, ka nosarkt, māksliniekam tas ir kompliments, jo parāda viņa jūtīgumu. Kauns tā ir arī sakāve. Apkaunots, tu nespēj aizstāvēties, tu esi tā kā paralizēts, tā ir neveiksme, neveiksmes sajūta.
Vai tev ir kauns?
Mans kauns, ka esmu citādāka. Kauns no vīriešiem, vīriešiem no sievietēm, kauns no savas seksualitātes. Ka savā vecumā tu esi viena, tu esi precējusies un tev nav bērnu, tu esi par resnu, tev nav darba, nav savas mājas, nemāki uzturēt sarunu, daudz ko nezini…
Bet uz to var skatīties citādi – ka tā tas ir šodien, ka tas nav mūža ieslodzījums; var mainīt skatījumu uz sevi, var mainīt apstākļus; rīt var būt citādi, var iemīlēt sevi, pieņemt sevi.
Vai tas pareizais iemesls kaunēties, ja neesmu starp pasaules labākajiem? Tu vari lepoties, ka neesi kā visi. Padomju sabiedrības atbalss? Nav nekā vienkārša un viennozīmīga.
Audekls, eļļa, 92×73 cm