2012. gadā man piedzima dēls ar smagiem fiziskās attīstības traucējumiem. Viņa svars bija tikai 780 grami. Dēla veselības stavokļa dēļ vairākus mēnešus mēs pavadījām Bērnu slimnīcas Intensīvajā Terapijā Jaundzimušajiem – NICU* nodaļā. Kopā ar savu dēlu mēs, viņa vecāki, mācījāmies dzīvot no jauna.
Tajā periodā man apkārt esošo vecāku, pārsvarā māšu, jo lielākoties slimnīcā kopā ar bērniem atradās mātes, apslēptās vai acīmredzamās ciešanas, nepārtraukti izraisīja asociācijas ar ļoti nozīmīgu kristiešu tradīcijā Jaunavas Marijas tēlu, kurai vēl pirms bērna ieņemšanas tika pasludināts par Kristus neizbēgamajām ciešanām.
Šie novērojumi noveda mani pie pārdomām par to, kādēļ ir šīs praktiski nepanesamās ciešanas, kuru cēlonis ir bērna smaga slimība.
Pārdomas atspoguļojās gleznojumu sērijā “NICU”.
Darbi ir veltīti manam dēlam, kā arī visām ģimenēm, kurās aug īpašie bērniņi un kurām nepieciešama īpaša garīga izturība.
Par darbu vizuālo tēluiedvesmojošo pamatu kļuva 18.-19.gs. autodidaktiskās reliģiskās koka skulptūras no Slovākijas, kuruizpildījuma vienkāršība un naivitāte atklāj, pēc manām domām, patiesu jūtu dziļumu, kas raksturo Dievmātes ciešanas un arī mana dēla portreti.
*NICU – no ang. val. “Neonatal Intensive Care Unit” – starptautiskais Intensīvās Terapijas Nodaļas Jaundzimušajiem apzīmējums