Gleznā vēlējos atklāt pusaudža apmulsumu sastopoties ar kaut ko lielāku par sevi. Jūtoties apjukušam, vientulības nomāktam un baiļu pārņemtam brīdī , kad viņš ir nonācis uz sliekšņa, aiz kura mainās izpratne par visa radītā vērtību, par individuālā un atšķirīgā skaistumu, kas vienotībā veido harmoniju. Kad Dievs ir klātesošs un vienotība ar Viņu ir vienkārši saprotama, solis pirms brīvības un personības brieduma, kur cilvēkam vairs nav jāizskatās, jāizturas, jāstaigā, jārunā un jāģērbjas vienādi, lai tiktu pieņemts un mīlēts. Nedz jāmeklē mīlestības kompensācija virtuālā realitātē.
