Mans darbs ataino personu, kura ir izņemta no savas aizņemtās ikdienas dzīves, kura stāv viena, fokusējoties uz sevi, savām domām un atmiņām. Fonā ir redzami tumši kalnu silueti, kas simbolizē negaidītus dzīves izaicinājumus, kas atgadās mūsu dzīvēs. Mēs nezinām iemeslus viņas vienatnei: vai viņa nejauši ir viena vai viņa izvēlējās vientulību? Labajā pusē atrodas divas gaišākas figūras, kuras it kā nejauši saskaras. Mēs varam pieņemt, ka šī sajūta, iespējamais nejaušais pieskāriens ir tas, kas piešķir krāsu šīm pelēkajām figūrām, palīdzot tās nodefinēt un parādīt to atšķirību no skarbajām fona klintīm. Jautājums ir: vai mēs varam pieņemt, ka šāda vientulība parāda mums spēju eksistēt paradoksālā un neizbēgamā pasaulē? Tomēr, paskatoties tuvāk, mēs redzam, ka atbildē ir “nē”. Neskatoties uz mūsu vietu šajā mirklī, mēs joprojām esam šajā kalna nogāzes pusē, un šī neizbēgamā šķērsošana padara visas šī brīža domas, jautājumus un šaubas nebūtiskas. Lielajam mērķim tuvojoties, kalnu grēdas vidū viss izmainās: šodienas definīcija sāk migloties un izmainīties, tā izgaist tālumā, izkūst vienā daudzkrāsainā, pulsējošā punktā.
Audekls, eļļa 80×82 cm