Lauma Palmbaha “Laumas stāsts”

Glezna ir tēlains stāsts par sievietes slāpēm dzīvot par spīti sāpēm un smagiem pārdzīvojumiem. Glezna ir Pateicība Dievam par Dzīvesprieku, Cerību, Ticību un Mīlestību. Alkas pēc dziedināšanas liek visu laiku turēt acis uz Debesīm, bet rokas bieži tveras pēc atbalsta.

Laumas stāsts.

Es dzimu nepareizi. Padomju laika lauku pilsētas dakteris laikam nezināja, ko darīt, kad ieraudzīja galviņas vietā mazas pēdiņas. Kad sāku staigāt, atklājās, ka gāzelējos kā pīlēns. Dzimstot bija izrautas gūžu locītavas.
Tālāk – trīs gadi ģipsī. Četru gadu vecumā otrreiz mācījos staigāt un atklāju, ka pasaule nav tikai gadalaiku maiņa slimnīcas logos un ciemoties atnākuši cilvēki, vai ārsti, vai ēdienreižu pienesēji.
Vecāki savā starpā nesatika, un mamma savas dusmas mēdza izgāzt uz mani. Uzaugu ar milzīgu vainas apziņu par to, ka esmu tāda, kāda esmu. Mana mamma apgalvoja, ka esmu krople un man nebūs bērnu. Tam arī ticēju, jo citas patiesības par sevi nedzirdēju. Nebiju mīļa saviem vistuvākajiem. Neapzinājos savus talantus un nenovērtēju daudzās man dotās Dieva dāvanas.
Jau bērnībā patika zīmēt un veidot. Dziedāju koros un ar labām sekmēm piedalījos dažādos konkursos. Iestājos Rīgas Lietišķas
mākslas skolā. Sāku meklēt garīgās patiesības dažādu kultūru mantojumā, arī kristīgajā.
Mani vecāki kalpoja padomju sistēmai un ticību Dievam noliedza. Skolas laikā viņi uz mana galda atrada grāmatiņu par kristietību. Neko man neteica un nejautāja, bet mani nodeva padomju sistēmas varas iestādē. Kad mākslas skolas direktors mani izsauca uz sarunu un apgalvoja, ka esmu pievīlusi skolu, raudāju, jo nesapratu, par ko viņš runā. Skolā mācījos labi, bet tālākā profesionālā izaugsme man bija nogriezta.
Kad sapratu, ka man vistuvākie cilvēki ir mani nodevuš, biju tuvu pašnāvībai. Sabruka viss. Emocionāli bēgu. 18 gados apprecējos ar jauku kursa biedru. Viņam arī bija 18. Biju pārliecināta, ka bērnu man nebūs. Kad sajutu kādas nebijušas kustības sevī, aizgāju pie ārstes, un viņa man pateica, ka esmu stāvoklī jau četrus mēnešus. Mans tēvs, kuram vienīgajam to pateicu, ieteica nesabojāt dzīvi un iet uz abortu. Es nocietinājos un nolēmu – bērniņš nāks pasaulē. Man bija 19. Dzīves gaitā piedzima vēl trīs veselīgi bērni.
Lielās slodzes uz traumētajām gūžu locītavām bija darījušas savu. 28 gadu vecumā sāku just sāpes un kustību traucējumus gan dienā, gan naktī. Sekoja divas mākslīgās gūžu locītavu operācijas un pēc laika – vēl divas. Sešas reizes esmu no jauna mācījusies staigāt. Esmu iedrošinājusi daudzus cilvēkus izvēlēties celties un staigāt, lai cik sāpīgi tas ir.
Jēzus ienāca manā dzīvē kādā ļoti izšķirošā dzīves brīdī. Es dzirdēju Viņa balsi un paklausīju. Mana dvēsele vēl joprojām mācās noticēt Dieva mīlestībai pret sevi un pieņemt sevi, kāda esmu.

Zīmulis un akrils uz audekla, 100×70 cm