Īpaši mūsdienās, pilsētas ritmā, cilvēkam ir svarīga kustība un attīstība – ielās plūstošas cilvēku masas, luksofora mainīgās gaismas un sejā koncentrēts skaties, kas neļauj novirzīties no mērķa. Bet, kas notiek, kad apstājies?
Tu esi viens un vientuļš, kaut vide, kurā atrodies stāsta, ko citu. Dvēselē veidojas mūris, kas neļauj manīt ne mazāko cerības staru. Tu esi izmest no ikdienas ritma un nespēj vairs iederēties.
Pavasaris dabā ir izvēļu un ticības laiks: kad sniegs nokusis un saule vēl nesilda – vai ticēsi, ka tas jau klāt? Bet tieši šajā gadalaikā, visai dzīvībai ir jāatrod veidi, kā izlauzties un piedzīvot brīvību. Tā pat arī mums katram ir jāizdzīvo savs “Pavasaris”.
