Tea Lemberpuu “Pašportrets. Drosme mainīt savu uztveri”

Man ir bail atklāties, es nekad neesmu dalījusies ar savu stāstu publiski. Šī ir mana atbilde šīs izstādes tēmai un iniciatīvai.
“Būt” tiešām prasa drosmi.
Mana glezna stāsta par to, kas, manuprāt, daudzos gadījumos var būt šķērslis. Tā ir mūsu uztvere, pasaules skatījums.
Kad man bija 17, man izveidojās acu infekcija. Tas bija sākums piedzīvojumam sevis iepazīšanā (ko es sapratu tikai vēlāk). Es sāku zaudēt redzi vienā acī, un drīz pēc tam man bija pirmā acu operācija lai novērstu kataraktu, man bija 20 gadi. Pēc šīs operācijas es, vienkarši sakot, „pazaudēju“ šo aci.
30 gadu vecumā es biju satikusi savu vīru un mums bija divi burvīgi bērni. Bet mana redze otrā acī bija ļoti pasliktinājusies. Es vēl joprojām rūpējos par bērniem, bet nevarēju darīt daudzas lietas, kuras ļoti mīlēju.
Es vairs nebraucu ar auto, man vajadzēja šoferi.
Es nebraucu ar velosipēdu.
Es neskrēju, man vajadzēja pārvietoties lēnām.
Es nevarēju saredzēt cilvēku, kam novēlēt „daudz laimes dzimšanas dienā“ ballītē.
Es atteicos no uzkodām, jo nevarēju saredzēt atšķirību starp olīvām un jau apēsto olīvu kauliņiem.
Es nelietoju kosmētiku, lai gan dažreiz mans četrgadīgais dēls palīdzēja man uzlikt acu ēnas.
Es nelasīju, nerakstīju un negāju uz kino.
Es uz ielas ieraudzīju pazīstamu mašīnu, kāpu tajā iekšā, bet attapos līdzās pārsteigtam svešiniekam, nevis savam vīram.
Un, protams, es vairāk negleznoju.

Man tik ļoti patīk krāsu nianses un to jaukšana. Kā es varēju gleznot, ja neredzēju ne gleznas motīvu, ne pašu procesu.
Es tiku atzīta par nespējīgu strādāšanai un saņēmu invaliditātes pabalstu.
Bet es vēl joprojām varēju darīt daudzas lietas. Es varēju runāt, smaidīt, smieties, iet, baudīt, domāt un just. Es joprojām biju dzīva!
Es sapratu, ka man vajag mainīt savu uztveri, lai mainītu jebko savā dzīvē!
Pēc tam lēnām, pamazām mana dzīve sāka mainīties.
Es nezināju, vai es kādreiz varēšu redzēt un gleznot, bet es nojautu, ka varēšu.
Tie bija trīs grūtākie gadi manas redzes dēļ, bet neiedomājami būtiski tajā, ko es iemācījos!
Tagad es atkal varu redzēt savu bērnu sejas un atkal varu gleznot!
Pēdējos piecus gadus es esmu gleznojusi un izbaudījusi, cik vien iespējams.
Daudz kas ir piedzīvots, bet es zinu, ka man vēl jāatšķetina bailes, šaubas un vecie uzvedības modeļi. Mācīšanās nekad nebeidzas, un tieši tas padara dzīvi jautru un baudāmu.
Es nekad neesmu gribējusi, lai mani uztver kā invalīdu. Bet es zinu, cik grūti ir neņemt pie sirds citu vērtējumu par sevi un uzticēties dzīvei.
Tu drīksti prasīt palīdzību un saņemt to, būt neaizsargāts.
Palīdzēšana citiem ir vērtīga iespēja visiem apkārtējiem.
Vai tu esi ar invaliditāti vai bez, rīcba un pārmaiņas prasa drosmi.
„Būt“ prasa drosmi.

Audekls, eļļa 80×60 cm